Atceros savu bērnību. Mašīnas, kas īsā laikā atveda kādā noteiktā vietā – uz laukiem vai ciemos, nebija. Gājām kājām garus gabalus, kas tagad liekas īsi un nenozīmīgi. Un stāsts par to, ka ejot šos gabalus parasti blakus bija blakus kāds cilvēks – vectēvs, vecāmāte, māsa vai mamma, draugs vai draudzene. Un ceļš likās īsāks unContinue reading “Emocijas un staigāšana”
ingavelmere.com 